Strukturētie igauņi, strādīgie latvieši un drosmīgie lietuvieši – kā atšķiras darba kultūras Baltijā?
09.03.2026
“Figure Baltic Advisory” vadošā partnere Irja Rae
Baltija bieži tiek uztverta kā viens reģions, piemēram, daudzu ārvalstu investoru acīs Igaunija, Latvija un Lietuva saplūst vienā veselumā. Tomēr, strādājot ar cilvēkiem un organizācijām visās trīs valstīs, var secināt, ka aiz kopīgā slēpjas trīs diezgan atšķirīgas darba kultūras, pieredzes un pieeja problēmsituācijām. Mūs vieno līdzīgas vērtības - izglītība, stabilitāte, vēlme saņemt taisnīgu atalgojumu, tomēr veidi, kā mēģinām to sasniegt, atšķiras.
Mazas atšķirības, lielas sekas
Ja salīdzinām Baltijas valstu ekonomikas, ir redzams, ka tās attīstās vienā virzienā, bet atšķiras izaugsmes ātrums. “Eurostat” pērnā gada dati liecina, ka Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedz 88% no ES vidējā, Igaunijas - 79%, bet Latvijas - 71%. Vidējā termiņā ekonomiskās izaugsmes temps Lietuvā ir 3% gadā, kamēr Latvijā un Igaunijā - 2%. Varētu šķist, ka atšķirība taču ir tikai viens procentpunkts, taču ilgtermiņā tas var nozīmēt ievērojamu plaisu. Svarīgi gan ņemt vērā, ka biznesa attīstību Igaunijā ietekmē sadarbība ar Skandināvijas valstīm, bet Lietuvā - ar Poliju, padarot Lietuvu par Baltijas reģiona līderi.
Taču ekonomiskā attīstība ir tikai daļa no stāsta. Demogrāfijas tendences liecina, ka Igaunijā iedzīvotāju skaits kopš 2020. gada pieaudzis par 3,1%, Lietuvā - par 2,9%, savukārt Latvijā samazinājies par 2,7%. Dzimstība visās trīs valstīs ir zema (dzimstības koeficients zem 2,1), Latvijā tas ir 1,4, kas ir nedaudz augstāks, nekā Igaunijā (1,3) un Lietuvā (1,2). Tajā pašā laikā mirstība darbspējas vecumā joprojām ir pārāk augsta, īpaši Latvijā. Samazinot to līdz attīstīto valstu līmenim, katru gadu būtu iespējams saglabāt aptuveni 4 000 dzīvību. Migrācijas bilance Igaunijā un Lietuvā ir pozitīva, Latvijā - negatīva, un tas atklāj vēl vienu izaicinājumu: nozīme ir ne tikai cilvēku skaitam, bet arī viņu izglītībai, kvalifikācijai, prasmēm un spējai radīt pievienoto vērtību.
Taisnīgu atalgojumu vēlas visi
Viens no aspektiem, kas apvieno mūsu valstu darba tirgus, ir cilvēku vēlme saņemt taisnīgu atalgojumu. Tas raksturīgs ne tikai mums, bet arī citām ES valstīm. Diskusijās par to bieži var dzirdēt jautājumu, vai taisnīgs atalgojums ir ekonomisks vai psiholoģisks jēdziens? Patiesība ir kaut kur pa vidu. No vienas puses, ja uzņēmums nemaksā tirgus līmenim atbilstošu algu, labākie speciālisti aiziet citur. Arī tad, ja tie jūtas nenovērtēti par sasniegtajiem rezultātiem un darbā ieguldītajām pūlēm. No otras puses taisnīgums nav tikai par algas ciparu, bet arī par uzticēšanos, caurspīdīgumu un atklātām sarunām starp darbinieku un darba devēju attiecībā uz atalgojumu.
Atalgojuma principu caurspīdīgums un dzimumu atalgojuma atšķirību mazināšana, ko nosaka arī Eiropas Savienības direktīva par darba samaksas pārredzamību, nav risks, bet iespēja. Ja darbinieki saprot, kā tiek noteikts viņu atalgojums, kādi ir kritēriji un kā veidojas algu diapazoni, rodas uzticēšanās. Protams, sasniegt pilnīgu vienlīdzību ir teju neiespējami, taču sarunas ar vadītājiem un kolēģiem veicina pārliecību, ka organizācija darbojas godīgi un piemēro visiem vienādus un taisnīgus principus. Un tieši šī sajūta bieži vien ir svarīgāka par cipariem algas lapiņā.
Darba kultūra - starp struktūru un cilvēcību
Baltijas valstu darba kultūrā redzamas kopīgas iezīmes: horizontālas struktūras, skaidri noteikumi un ilgtermiņa domāšana. Tomēr atšķirības joprojām pastāv. Igaunijā dominē strukturētība un koncentrēšanās uz rezultātu, Latvijā - spēja smagi strādāt un sasniegt rezultātus, Lietuvā - drosme skatīties nākotnē un noteikt prioritātes. Šīs trīs pieejas viena otru neizslēdz, tieši pretēji - drīzāk tās papildina. Ja mums izdotos tās apvienot, visi noteikti iegūtu. Baltijas reģiona darba tirgus nākotne nav atkarīga no tā, kura valsts skries ātrāk, bet no tā, kā spēsim sadarboties. Taisnīguma un caurspīdīguma jautājumiem jākļūst par normu, nevis izņēmumu.
Ja man jautā, vai mēs Baltijā esam līdzīgi vai atšķirīgi, atbilde vienmēr ir - mēs esam līdzīgi savās atšķirībās. Mūs vieno vēlme dzīvot labāk, strādāt gudrāk un justies cienītiem. Atšķiras tikai ceļš, kā katra valsts līdz tam nonāk. Un, ja spēsim mācīties viena no otras, mūsu reģions kļūs par vienotāks un spēcīgāks.