Kāpēc sievietēm joprojām jāizvēlas starp “labas mātes” un “efektīvas līderes” lomu?

04.03.2026

“Figure Baltic Advisory” līderības attīstības eksperte Olga Dzene

Martā, atzīmējot Starptautisko sieviešu dienu, publiskajā telpā daudz runājam par sieviešu sasniegumiem, iedvesmojošiem līderības stāstiem un vienlīdzīgām iespējām. Latvija starptautiskajos rādītājos bieži izskatās labi, jo sievietēm ir augsts izglītības līmenis un līdzdalība darba tirgū, kā arī formāli vienlīdzīgas tiesības. Taču vienlaikus sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas augstākajā vadībā un rodas paradokss, kāpēc valstī ar augstiem līdztiesības rādītājiem sievietes tik reti nonāk augstākajos amatos? Atbilde nav meklējama sieviešu kompetencē vai ambīciju trūkumā. Pētījumi liecina, ka šķēršļi veidojas vairākos līmeņos - sabiedrībā, organizācijās un individuālajā pieredzē, un tie savstarpēji pastiprina viens otru.

Profesionālās ambīcijas un rūpes par ģimeni

Latvijā sieviešu nodarbinātība tradicionāli ir augsta, tomēr lielā sabiedrības daļā joprojām valda priekšstats, ka rūpēm par bērniem un ģimeni primāri jāgulstas uz sieviešu pleciem. Lai gan normatīvais regulējums abiem vecākiem paredz vienādas iespējas izmantot bērnu kopšanas atvaļinājumu, praksē bērnu aprūpes pienākumus biežāk uzņemas mātes. Tas nozīmē, ka sievietēm biežāk nākas pielāgot karjeras izvēles ģimenes vajadzībām, atteikties no amatiem, kas prasa intensīvu darbu, vai pārcelt profesionālos mērķus uz vēlāku laiku. Turklāt sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats, ka “labs līderis” ir pieejams 24/7, vienmēr gatavs pieņemt lēmumus un brīvs no ārpusdarba saistībām. Šāds ideālais darba ņēmēja modelis netieši izslēdz tos, kuriem ir aprūpes pienākumi. Rezultātā sievietes nereti nonāk situācijā, kur jāizvēlas starp “labas mātes” un “efektīvas līderes” lomu, lai gan, objektīvi raugoties, ir iespējamas abas lietas. 

Identitātes slodze un izdegšana

Svarīgs aspekts, par kuru reti runājam Starptautiskajā sieviešu dienā, ir psiholoģiskā cena, ko sievietēm nākas maksāt par profesionālajiem panākumiem. Pētījuma rezultāti liecina, ka organizatoriskie šķēršļi cieši saistīti ar izdegšanas risku. Sievietēm vadītājām nereti nākas papildus profesionālajai slodzei regulēt savu uzvedību - apzināti izvairīties no stereotipu apstiprināšanas, balansēt starp “pārāk emocionāla” un “pārāk stingra” tēlu, rūpīgi ierobežot pašreklāmu, lai netiktu uztverta kā pārlieku ambicioza. Šī pastāvīgā pašuzraudzība ir neredzams darbs, kas prasa daudz enerģijas. Ja tam pievienojas augstas organizācijas prasības un sabiedrības gaidas attiecībā uz rūpēm par ģimeni, izdegšana kļūst pavisam reāla. 

Kāpēc nepietiek tikai ar sieviešu pārliecības stiprināšanu? 

Runājot par dzimumu līdztiesību darba tirgū, bieži vien fokusējamies uz individuālo attīstību – mentoringu, koučingu, pašpārliecinātības veicināšanu. Šie instrumenti ir vērtīgi, taču individuālie resursi paši par sevi nespēj būtiski mazināt strukturālos šķēršļus. Ja sistēma paliek nemainīga, personīgā izaugsme vien nevar nodrošināt taisnīgus rezultātus. Tas nozīmē, ka atbildība par pārmaiņām jāuzņemas arī organizācijām un politikas veidotājiem, piemēram, pārskatot atlases, novērtēšanas un atalgojuma procesus, stiprinot bērnu aprūpes pieejamību un normalizējot situāciju, kad bērna kopšanas atvaļinājumā dodas tēvs. 

Ko mums māca Starptautiskā sieviešu diena?

Starptautiskā sieviešu diena nav tikai stāsts par svinībām, tā ir arī iespēja diskutēt par būtiskiem jautājumiem gan sabiedrībā kopumā, gan atsevišķās organizācijās. Piemēram, vai mūsu uzņēmumā paaugstināšanas kritēriji ir skaidri un caurspīdīgi; vai lēmumu pieņemšana balstās konkrētā struktūrā vai neformālās attiecībās; vai uzņēmumā vērtē rezultātus vai pieejamību jebkurā diennakts laikā?

Latvijas paradokss ir augsta formālā dzimumu līdztiesība, bet zema pārstāvniecība augstākajā vadībā, taču nav pierādījums tam, ka sievietes nevēlas vai nespēj būt līderes. Tas ir signāls, ka sistēmiskie mehānismi joprojām rada neredzamus šķēršļus. Ja vēlamies, lai nākamajās desmitgadēs vairs nerunātu par “sieviešu trūkumu vadībā”, bet par līdzsvarotu pārstāvniecību kā normu, pārmaiņām jānotiek nevis sievietēs, bet struktūrās. Tieši tad Starptautiskā sieviešu diena kļūs par patiesu vienlīdzības simbolu, nevis tikai atgādinājumu par nepaveikto.