Brīvdienas nenozīmē tikai brīvu laiku: kā patiesi “atslēgties” no darba

11.06.2025

Organizāciju vadības maģistrs Henry G. Uriko & Veselības psiholoģijas doktore Kristiina Uriko

Ir klāt vasara un līdz ar to — ilgi gaidītais atvaļinājumu laiks. Taču bieži vien pastāv izplatīts maldīgs priekšstats par brīvdienu būtību — tās bieži tiek uzskatītas par atpūtu. Lielākā daļa cilvēku un organizāciju, galvenokārt, raugās uz brīvdienām no darba perspektīvas, uzskatot tās par laiku, kad iespējams mazināt ar darbu saistīto stresu. Tomēr patiesa atpūta ietver enerģijas atjaunošanu, garīgo atveseļošanos un iespēju kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem. Pasaule, kurā tiek slavināta nemitīga aizņemtība un darbs bez apstājas, ir padarījusi prasmi atpūsties un atslēgties no darba par retu parādību — gan ikdienā, gan brīvdienu laikā.

Gatavošanās atvaļinājumam rada papildu stresu

Gatavojoties atvaļinājumam, daudzi cilvēki izjūt pieaugošu aktivitāti darbā. Nereti tas sakņojas pārliecībā, ka atpūta ir “jānopelna”, tāpēc rodas steidzama vēlme pirms atvaļinājuma pabeigt visus darbus un neapgrūtināt kolēģus. Šāda darba slodzes palielināšanās rada nogurumu un papildu stresu, ko gaidāmais atvaļinājums it kā sola kompensēt. Savukārt, citiem cilvēkiem ir pierasts daļēji iesaistīties darba aktivitātēs arī atvaļinājuma laikā, un viņi to uzskata par normālu un pārvaldāmu savas atpūtas sastāvdaļu. Šādiem cilvēkiem periods pirms atvaļinājuma neatšķiras no ierastajiem darba ieradumiem, un arī pats atvaļinājuma laiks bieži vien ir līdzīgs parastai darba nedēļai.

Lēmumu par to, vai pilnībā atslēgties no darba vai tomēr saglabāt zināmu profesionālo iesaisti atvaļinājuma laikā, bieži ietekmē personības iezīmes, darba pienākumi un organizācijas kultūra. Interesanti, ka daži pētījumi liecina — atkarībā no amata, uzdevumu rakstura un atvaļinājuma ilguma — zināma mijiedarbība ar darbu garāka atvaļinājuma laikā var mazināt bažas un radīt lielāku kontroli pār situāciju. Tas var veicināt atslābumu, ļaujot cilvēkam saglabāt pārskatu par notiekošo un atvieglot atgriešanos darba ritmā. Tomēr, lai gan cilvēks, pārbaudot e-pastus un ziņojumus, var justies emocionāli mierīgāks un drošāks par saviem darba pienākumiem, fiziskie un bioloģiskie faktori bieži vien izraisa slēptas stresa reakcijas organismā, tādējādi palielinot plaisu starp brīvdienām un patiesu atpūtu.

Realitātes pārbaudījums ar stresu

Bieži lietots un dažkārt pārprasts jēdziens – stress, patiesībā ir sarežģīts fizioloģisks process, kas ietver hormonu, piemēram, adrenalīna un kortizola izdalīšanos un tiek regulēts ar hipotalāma-hipofīzes-virsnieru asi. Īstermiņa stress var uz laiku pastiprināt koncentrēšanos un produktivitāti, taču ilgstošs un atkārtots stress var novest pie nespējas adekvāti reaģēt uz stresa faktoriem un nelabvēlīgi ietekmē vispārējo veselību. Piemēram, tas var izjaukt miega ritmu, pasliktināt atmiņu, izraisīt emocionālu nestabilitāti un izpausties, kā aizkaitināmība, samazināta koncentrēšanās spēja, apetītes zudums, slēpts nogurums un emocionāla atsvešināšanās. Šie smalkie signāli liecina par slēpto stresu, kas var parādīties, lai arī cilvēks ārēji turpina darboties, kā ierasts. Savlaicīga šo pazīmju atpazīšana un preventīva rīcība, lai mazinātu to sekas, ir ļoti būtiska. Efektīva stresa pārvaldīšana lielā mērā balstās uz apzinātību un proaktīvu pašaprūpi. Visbiežāk cilvēks pats nemaz nepamana pirmās stresa pazīmes — tās vispirms ievēro apkārtējie. Šie simptomi vispirms liecina par ilgstoši ignorētu pašaprūpi pagātnē un tikai pēc tam par nepieciešamību pēc atpūtas šobrīd un turpmāk.

Lielākā daļa cilvēku gaida brīvdienas ar cerību atpūsties, atslābt un atjaunoties. Taču, kad brīvdienas patiesi sākas, viņi nereti jūtas vēl vairāk noguruši un saspringti. Šī pretrunīgā parādība rodas tādēļ, ka pārmaiņas — vai tās būtu vides, ieradumu vai dzīves tempa izmaiņas — izraisa organisma stresa reakciju. Parasti šī stresa reakcija ir pozitīva, jo tā palīdz ķermenim un prātam pielāgoties jaunajai situācijai. Tomēr, ja izsīkums ir sasniedzis pārāk augstu līmeni, pārmaiņas var būt organismam pārāk izaicinošas. Klasisks šādas situācijas piemērs ir saslimšana brīvdienu sākumā.

Pamatojoties uz to, gan eksperti, gan pētījumi vienprātīgi iesaka ieviest regulārus pārtraukumus ar patiesu atpūtu, nevis paļauties tikai uz vienu garāku atvaļinājumu gadā. Ir veikti mēģinājumi noteikt, kā atvaļinājuma ilgums ietekmē atveseļošanās kvalitāti. Tomēr pētījumu rezultāti ir pretrunīgi, un nav iespējams izstrādāt vienotu "pareiza" atvaļinājuma ilguma recepti. Taču regulāri atpūtas periodi palīdz saglabāt fizioloģisko un psiholoģisko līdzsvaru, veicinot gan produktivitāti, gan vispārējo labklājību. Aiziešana atvaļinājumā, pārtraucot ierastās darba prasības un ikdienas stresa faktorus, ļauj cilvēkiem ne vien atgūt enerģiju, bet arī veidot jaunus personīgos resursus.

Atpūta nav greznība, bet nepieciešamība

Ir būtiski apzināties, ka atvaļinājums un patiesa atpūta tā laikā ir svarīga veselības, labklājības un ilgstošas produktivitātes uzturēšanas sastāvdaļa, nevis greznība. Īstiem pārtraukumiem no darba un rutīnas ir zinātniski pierādīti ieguvumi — tie pazemina kortizola līmeni, uzlabo radošumu, atjauno emocionālo līdzsvaru un ievērojami palielina ilgtermiņa motivāciju un darba spējas. Lai pilnībā izmantotu šos atjaunojošos ieguvumus gan atvaļinājuma laikā, gan ikdienā, ieteicams pavadīt laiku dabā, regulāri veikt fiziskās aktivitātes, rūpēties par veselīgu un pietiekamu miegu, veltīt laiku tuviniekiem un ierobežot viedierīču lietošanu. Lai gan šīs lietas šķiet pašsaprotamas, daudzi cilvēki ikdienas rutīnā neatrod laiku šādai sevis aprūpei. Turklāt rūpīgi plānota un pakāpeniska pāreja atpakaļ uz darba režīmu pēc atvaļinājuma var palīdzēt mazināt stresu un saglabāt atvaļinājuma laikā gūtos atjaunošanās ieguvumus.

Ilgstošas labklājības nodrošināšanai ir nepieciešams veidot pārdomātus un līdzsvarotus ikdienas darba paradumus, kas sniedzas tālāk par atvaļinājumu. Tas ietver patiesi svarīgu uzdevumu prioritizēšanu, efektīvu laika pārvaldīšanu, skaidru un veselīgu robežu veidošanu starp profesionālo un personīgo dzīvi, kā arī regulāru īsu pārtraukumu iekļaušanu darba ritmā. Apzināšanās, ka panākumi ir balstīti nevis uz nemitīgu aizņemtību, bet uz jēgpilnu produktivitāti, veicinās veselīgāku un piepildītāku profesionālo dzīvi.

Visefektīvākā pieeja atvaļinājumam un atpūtai ir tāda, kas pielāgota konkrēta cilvēka individuālajām vajadzībām, vēlmēm un dzīvesveidam. Neatkarīgi no tā, vai izvēlaties pilnībā atslēgties no darba vai saglabāt mērenu profesionālo iesaisti atvaļinājuma laikā, galvenajai uzmanībai ir jābūt vērstai uz patiesu atpūtu un atjaunošanos. Apzināta ieguldīšana atpūtā nav tikai vēlama — tā ir būtiska gan personīgajai, gan profesionālajai ilgtermiņa izaugsmei.